00000120
CILVĒCISKS SAVIENOJUMS
Šajos ziemas aukstumos pievīla arī mana auto aķītis - kurbulēju pāris minūtes, kamēr tas nobeidzās pavisam. Tajā konkrētajā dienā man bija plāns aizbraukt uz pāris vietām, bet neplānotā ķibele ar aizsalušo akumulatoru, šos plānus nobrucināja.
Tā kā man nav krokodīlu, ar kuru palīdzību es varētu pieškilt savu mašīnu no cita auto, braucu uz Senukaju, lai tos beidzot nopirktu. Esot auto piederumu nodaļā, doma par krokodīlu iegādi man pēkšņi likās stulba. Priekš kam man tie ir jāpērk, ja reāli izmantošu tos varbūt labi, ja reizi gadā? Man tagad ir jātērē nauda tikai tāpēc, lai man būtu "pašam savi"? Saprotu, ka tas vairs nav modelis, kurā vēlos būt. Es vairs neticu šim individuālisma kultam, kur mēs katrs esam tik autonomi, tik pašpietiekami, tādējādi mazinot sociālos kontaktus līdz minimumam.
Ņemu telefonu, atveru kontaktu listi un mēģinu ieraudzīt cilvēkus, kurus labprāt beidzot satiktu un pie reizes varētu aizņemties krokodīlus. Ar pirmajiem četriem paziņām kopumā norunājām pusotru stundu. Man tik vajadzīgo vadu viņiem pašiem nebija, bet tas netraucēja mums turpināt sarunu un uzzināt, kas pa šo laiku jauns ir noticis mūsu dzīvēs. Piektajam cilvēkam, kuram uzzvanīju, krokodīli bija, un viņš ar lielāko prieku aizcināja mani pie sevis.
"Tagad bišķi jāpagaida, lai palādējas", pēc tam, kad savienoja abus akumulatorus, draugs ievilka nosalušās rokas atpakaļ cimdos un aizpīpēja cigareti. Kamēr viņa mašīna darbojās, lādēdama manu akumulatoru, mēs beidzot pa ilgiem laikiem varējām satikties un parunāt. Tie vadi bija vajadzīgi, lai mēs beidzot atrastu laiku viens otram un savienotu savas sirdis.