00000121
16. maijs, 2022 pl. 21:08
MĪLI IENAIDNIEKU KĀ SEVI PAŠU
Kā izbijis geimers saku - dzīve man vienmēr ir atgādinājusi datorspēli. Man šeit ir sava loma un savi uzdevumi, kas ir jāizpilda, lai virzītos tālāk. Ja neesmu ticis galā, sadegu un sāku no sākuma. Gala beigās ir jāuzvar Boss, un ar to arī beidzas nemitīgais pārdzimšanu cikls.
Es zinu, ka pietiekami ilgi uz šīs planētas esmu spēlējis šo dzīves spēli - esmu te pārreinkarnējies ļoti daudz reižu, tāpēc dažreiz man te viss šķiet tik pazīstams un garlaicīgi paredzams. Spilgtākos iepriekšējos spēles mēģinājumus es atceros īpaši labi - spēcīgas aizdzīvju pieredzes, kā tādi mirkļa uzplaiksnījumi, dažreiz ietekmē arī esošo dzīvi.
Īstenībā daudz esmu domājis par to, kapēc esmu šeit. Esmu tik bieži te pārdzimis, visi līmeņi jau ir izieti pa vairākām reizēm, un man likās, nu ko es vēl te neesmu sapratis? Nafig man atkal jāiet viss no sākuma, kas ir tās durvis, kuras man ir jāatrod, lai es izkļūtu no šejienes? Tā es lauzīju galvu līdz brīdim, kad manā priekšā nostājās šīs dzīves spēles galvenais Boss ar visu savu izraisīto karu. Viņš ir pārbaudījums manai spējai mīlēt. Mīlēt gaismu, kas mīt šajā monstrā.
Putinam ir trūcis dvēseles siltuma, tāpēc, viņš ir nolēmis nodedzināt veselas pilsētas, lai sasildītos. Neskatoties uz visiem pastrādātajiem noziegumiem, es piespiestu viņu sev cieši klāt un sasildītu pie savas krūts. Visi uzslāņojumi nolobītos, tirāns atcerētos, ka ir tīra gaisma - tieši tas, no kā viņš īstenībā sastāv.
Iespējams, ir jāpaiet daudzām dzīvēm, kamēr atsevišķi personāži sapratīs, ka “nest pasaulē gaismu” nenozīmē to izgaismot ar lādiņu zalvju uzplaiksnījumiem. Kamēr viņu ego vēl nav izspēlējušies kariņu, agresijas sējēji grib, lai mēs baidamies. Šo cilvēku izraisītā kara egregors barojas no mūsu bailēm - ar katru mūsu satraukuma pilno ierakstu soc. tīklos vai bažām privātās sarunās, tas tikai iegūst papildus jaudu. Jo mēs vairāk saraujamies, jo vairāk kara egregors izplešas.
Stāvam taisni, esam mīloši un pieņemoši, jo mēs paši esam pieteikušies te būt un piedzīvot šo vissarežģītāko spēles līmeni. Mēs esam izvēlējušies šo laiku kā lielāko pārbaudījumu savai garīgajai attīstībai, un tikai mūsu attieksme ietekmē to, vai spēsim izbeigt šo spēli. Šis ir brīnišķīgs laiks, kurā ļoti ātri var pieņemt pareizos lēmumus un kā ar liftu izšauties laukā no šī nebeidzamā sansāras pārdzimšanu cikla. Vienīgais nosacījums, lai to panāktu - ir jāiemīl savs ienaidnieks. Šis tumšais spēks ir pieteicis sevi īpaši intensīvi un spilgti. Tas izaicina mūsu vājās vietas, trigerē bailes un agresiju.
Ja spēlēsim šo spēli pēc Bosa noteikumiem, mēs zaudēsim.
Pretēji cīņai un agresijai, ko manī cenšas izprovacēt, esmu mīlestības atombumba, kuras izraisītā kodolsēne ir sirsniņas formā. Neviens ierocis nestāv tai pāri. Mans ienaidnieks savā naidā ir tik vājš, ka vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir nogalināt mani. Neko vairāk.
Viens no uzticamākajiem Dalailamas sekotājiem bija kāds mūks, kas bija izdzīvojis nacistu koncentrācijas nometnes šausmas. Dalailama reiz viņam uzjautāja:
- Kā tas bija - iziet tam visam cauri un vēl palikt dzīvam?
- Bija grūti.
- Un kas bija visgrūtākais?
- Nebeigt mīlēt tos cilvēkus, kas ar mums tā izrīkojās.
Mīlēt to, kurš gāzes kamerā atver venteli, ir ļoti augsts līmenis, bet tieši tā izklausās vispareizākā atbilde, kas reizē ir arī atslēga uz to, lai mēs beidzot būtu sapratuši “visu spēli” un dotos tālāk.