00000000 / Grāmata par nonullēšanos - Turpinājums

00000121

Mon, 16 May 2022 18:08:00 +0000

MĪLI IENAIDNIEKU KĀ SEVI PAŠU

Kā izbijis geimers saku - dzīve man vienmēr ir atgādinājusi datorspēli. Man šeit ir sava loma un savi uzdevumi, kas ir jāizpilda, lai virzītos tālāk. Ja neesmu ticis galā, sadegu un sāku no sākuma. Gala beigās ir jāuzvar Boss, un ar to arī beidzas nemitīgais pārdzimšanu cikls.

Es zinu, ka pietiekami ilgi uz šīs planētas esmu spēlējis šo dzīves spēli - esmu te pārreinkarnējies ļoti daudz reižu, tāpēc dažreiz man te viss šķiet tik pazīstams un garlaicīgi paredzams. Spilgtākos iepriekšējos spēles mēģinājumus es atceros īpaši labi - spēcīgas aizdzīvju pieredzes, kā tādi mirkļa uzplaiksnījumi, dažreiz ietekmē arī esošo dzīvi.

Īstenībā daudz esmu domājis par to, kapēc esmu šeit. Esmu tik bieži te pārdzimis, visi līmeņi jau ir izieti pa vairākām reizēm, un man likās, nu ko es vēl te neesmu sapratis? Nafig man atkal jāiet viss no sākuma, kas ir tās durvis, kuras man ir jāatrod, lai es izkļūtu no šejienes? Tā es lauzīju galvu līdz brīdim, kad manā priekšā nostājās šīs dzīves spēles galvenais Boss ar visu savu izraisīto karu. Viņš ir pārbaudījums manai spējai mīlēt. Mīlēt gaismu, kas mīt šajā monstrā.

Putinam ir trūcis dvēseles siltuma, tāpēc, viņš ir nolēmis nodedzināt veselas pilsētas, lai sasildītos. Neskatoties uz visiem pastrādātajiem noziegumiem, es piespiestu viņu sev cieši klāt un sasildītu pie savas krūts. Visi uzslāņojumi nolobītos, tirāns atcerētos, ka ir tīra gaisma - tieši tas, no kā viņš īstenībā sastāv.

Iespējams, ir jāpaiet daudzām dzīvēm, kamēr atsevišķi personāži sapratīs, ka “nest pasaulē gaismu” nenozīmē to izgaismot ar lādiņu zalvju uzplaiksnījumiem. Kamēr viņu ego vēl nav izspēlējušies kariņu, agresijas sējēji grib, lai mēs baidamies. Šo cilvēku izraisītā kara egregors barojas no mūsu bailēm - ar katru mūsu satraukuma pilno ierakstu soc. tīklos vai bažām privātās sarunās, tas tikai iegūst papildus jaudu. Jo mēs vairāk saraujamies, jo vairāk kara egregors izplešas.

Stāvam taisni, esam mīloši un pieņemoši, jo mēs paši esam pieteikušies te būt un piedzīvot šo vissarežģītāko spēles līmeni. Mēs esam izvēlējušies šo laiku kā lielāko pārbaudījumu savai garīgajai attīstībai, un tikai mūsu attieksme ietekmē to, vai spēsim izbeigt šo spēli. Šis ir brīnišķīgs laiks, kurā ļoti ātri var pieņemt pareizos lēmumus un kā ar liftu izšauties laukā no šī nebeidzamā sansāras pārdzimšanu cikla. Vienīgais nosacījums, lai to panāktu - ir jāiemīl savs ienaidnieks. Šis tumšais spēks ir pieteicis sevi īpaši intensīvi un spilgti. Tas izaicina mūsu vājās vietas, trigerē bailes un agresiju.

Ja spēlēsim šo spēli pēc Bosa noteikumiem, mēs zaudēsim.

Pretēji cīņai un agresijai, ko manī cenšas izprovacēt, esmu mīlestības atombumba, kuras izraisītā kodolsēne ir sirsniņas formā. Neviens ierocis nestāv tai pāri. Mans ienaidnieks savā naidā ir tik vājš, ka vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir nogalināt mani. Neko vairāk.

Viens no uzticamākajiem Dalailamas sekotājiem bija kāds mūks, kas bija izdzīvojis nacistu koncentrācijas nometnes šausmas. Dalailama reiz viņam uzjautāja:

- Kā tas bija - iziet tam visam cauri un vēl palikt dzīvam?

- Bija grūti.

- Un kas bija visgrūtākais?

- Nebeigt mīlēt tos cilvēkus, kas ar mums tā izrīkojās.

Mīlēt to, kurš gāzes kamerā atver venteli, ir ļoti augsts līmenis, bet tieši tā izklausās vispareizākā atbilde, kas reizē ir arī atslēga uz to, lai mēs beidzot būtu sapratuši “visu spēli” un dotos tālāk.

00000120

Fri, 10 Dec 2021 21:36:00 +0000

CILVĒCISKS SAVIENOJUMS

Šajos ziemas aukstumos pievīla arī mana auto aķītis - kurbulēju pāris minūtes, kamēr tas nobeidzās pavisam. Tajā konkrētajā dienā man bija plāns aizbraukt uz pāris vietām, bet neplānotā ķibele ar aizsalušo akumulatoru, šos plānus nobrucināja.

Tā kā man nav krokodīlu, ar kuru palīdzību es varētu pieškilt savu mašīnu no cita auto, braucu uz Senukaju, lai tos beidzot nopirktu. Esot auto piederumu nodaļā, doma par krokodīlu iegādi man pēkšņi likās stulba. Priekš kam man tie ir jāpērk, ja reāli izmantošu tos varbūt labi, ja reizi gadā? Man tagad ir jātērē nauda tikai tāpēc, lai man būtu "pašam savi"? Saprotu, ka tas vairs nav modelis, kurā vēlos būt. Es vairs neticu šim individuālisma kultam, kur mēs katrs esam tik autonomi, tik pašpietiekami, tādējādi mazinot sociālos kontaktus līdz minimumam.

Ņemu telefonu, atveru kontaktu listi un mēģinu ieraudzīt cilvēkus, kurus labprāt beidzot satiktu un pie reizes varētu aizņemties krokodīlus. Ar pirmajiem četriem paziņām kopumā norunājām pusotru stundu. Man tik vajadzīgo vadu viņiem pašiem nebija, bet tas netraucēja mums turpināt sarunu un uzzināt, kas pa šo laiku jauns ir noticis mūsu dzīvēs. Piektajam cilvēkam, kuram uzzvanīju, krokodīli bija, un viņš ar lielāko prieku aizcināja mani pie sevis.

"Tagad bišķi jāpagaida, lai palādējas", pēc tam, kad savienoja abus akumulatorus, draugs ievilka nosalušās rokas atpakaļ cimdos un aizpīpēja cigareti. Kamēr viņa mašīna darbojās, lādēdama manu akumulatoru, mēs beidzot pa ilgiem laikiem varējām satikties un parunāt. Tie vadi bija vajadzīgi, lai mēs beidzot atrastu laiku viens otram un savienotu savas sirdis.

00000119

Thu, 02 Dec 2021 11:11:00 +0000

KĀ ES UZVEICU DEPRESIJU

Raksta nosaukums tomēr ir nedaudz neprecīzs, jo es ne ar ko necīnījos. Vienkārši nomainīju vidi, cilvēkus un viss pats no sevis atrisinājās, man pat pašam to nemanot. Inka man nesen uzjautāja:

- Klau, tev kaut kad tagad nevajadzēja būt rudens depresijai?

Es tāds padomāju, atsaucu atmiņā citus rudeņus, un tiešām - šajā laikā es taču parasti zombijā slāju pa Rīgas ielām no darba uz mājām. Bija arī brīži, kad vispār nerādījos laukā, jo vairs nekam neredzēju jēgu. Gadi tikai gāja riņķī, bet, manā dzīvē reāli nekas nemainījās, un tas tumšais laiks parasti iedeva tam visam vēl bezjēdzīgāku skatu. Kopš atmetu visu to, ar ko gadiem biju apkrāvis sevi un nomainīju vidi, man nav bijusi rudens depresija. Turklāt, es to pats nepamanīju - tik organiski notika šī pāreja.

Es pat iedomāties nevarēju, ka vides maiņa spētu tik ļoti ietekmēt manu iekšpasauli. Mums liekas, ka mēs visu ietekmējam, bet reāli, mēs tikai reaģējam uz vidi, kurā paši sevi esam ielikuši. Pašiniciatīvas procents tajā visā īstenībā ir diezgan neliels, pārējais viss ir reakcija uz ārējiem apstākļiem. Kad es vedu suni laukā čurināt, man varētu šķist, ka tā ir mana iniciatīva, bet tā nav - es tikai reaģēju uz to, ka manā vidē ir suns ar pilnu urīnpūsli. Un tā ir ar visu. Gadiem iestrēgstot vienā vidē un reaģējot visu laiku uz vienu un to pašu, var rasties diezgan liels besis uz dzīvi un bezjēdzības sajūta, kas, savukārt, ietrigerē depresīvus stāvokļus. Nomainot vidi, mainās arī apstākļi uz kuriem esam spiesti reaģēt, un tas savukārt pilnībā maina mūsu iekšējo struktūru.

Kad dzīvoju Rīgā, mans lielākais izmisums sākās tajā brīdī, kad vēlējos atrast laimi esošajā komfortā. Es lietoju vārdu izmisums, jo vienā brīdī es biju izmēģinājis visu, bet reāli nekas nedeva vēlamo rezultātu. Es meklēju risinājumu gudros semināros, grāmatās, pašizaugsmes kursos, antidepresantos, alkoholā, zālē, bet tas vispār neko nedeva. Iemesls ir tikai viens - man tik ļoti gribējās fundamentāli mainīt savu dzīvi, paliekot esošajā vidē, bet tā tas nestrādā.

Gribi mainīties - jāgrib mainīt vidi, jo mūsu iekšējā struktūra mainās tieši vides ietekmē.

00000118

Wed, 01 Dec 2021 08:04:00 +0000

Eu, es vēl nepaspēju kļūt par cilvēku.

Noskatījos Marka Cukenberga prezentāciju par Metaverse - virtuālo vidi, kas būšot lieliska alternatīva esošajai realitātei. Nu ko, draugi mīļie, pēc pāris gadiem mēs saviem bērniem varēsim teikt:

- Cik var dzīvoties pa to Metaversu, labāk būtu sēdējis telefonā.

Tehnoloģiskais progress straujiem soļiem skrien uz priekšu, un robežas par to, kas ir kas kļūst arvien neskaidrākas. Transhumānisti runā, ka ar laiku tiks ieviesta jauna cilvēka definīcija, bet pag, es vēl veco neesmu apguvis.

Indijas koloniālisti savās atmiņās rakstīja par mērkaķu uzaudzinātiem bērniem, kas bija sastopami džungļos. Šie maugļi tikai ārēji atgādināja cilvēkus, bet, pa visiem citiem punktiem, izturējās kā dzīvnieki. Piedzimt par cilvēku vēl nonozīmē par tādu kļūt, jo tas prasa daudz. Saprast, kā atsevišķās situācijās nebūt mērkaķim, nekasīt kājstarpi publiskā vietā, nemeklēt blusas citos, kā funkcionēt sociāli akceptētos standartos, realizēt sevi un vēl gūt piepildījumu - tas ir darbs visai dzīvei. Klāt ir nākušas tehnoloģijas, kas ir uzlikušas mums jaunus sarežģītības līmeņus, jo arī virtuālā vide pieprasa no mums zināmu uzvedības ētiku. Pirms kāda laika klients man norādīja, ka "būtu tikai cilvēcīgi, ja es būtu padevis ziņu Whatsapā." Es viņam atbildēju, ka "būtu tikai cilvēcīgi satikties un izrunāt aci pret aci". Šajā gadījumā mums abiem ir taisnība par to, kas skaitās cilvēcīgi, tikai mēs katrs atrodamies savā evolūcijas ciklā. Viņs ir gājis līdzi laikam, bet es tam pretojos.

Kad vēroju pasauli no malas, es vairs nevaru atšķirt, kur beidzas telefons, un sākas cilvēks. Biju privātā pasākumā, kur viens no maniem draugiem visu vakaru bija uzvilkts un ne savā ādā. Pēc pāris stundām sieva viņam atveda telefonu, ko viņš bija atstājis mašīnā. Notika brīnums - viņš pēkšņi kļuva cilvēks. Tehnoloģija ir pietiekami ilgi nākusi mums pretī, cenšoties būt cilvēcīgāka, bet, man ir sajūta, ka cilvēks šobrīd pats labprāt kļūtu par tehnoloģiju, jo atrast daudzmaz veselīgu balansu ir kļuvis pārāk mokoši.

Tūkstošiem gadu ilgajā cilvēces evolūcijas laikā mēs nekad neesam veidojuši attiecības caur ekrāniem, tāpēc šobrīd ir tik grūti komunicēt attālināti, jo mūsu gēnu atmiņa neatpazīst Zoomu. Tie, kas saprot satikšanās, apķeršanās un dzīvas sarunas vērtību, nekad nespēs pieņemt šo jauno komunikācijas formātu. Kļūt par cilvēku jau tā nebija viegli, bet tagad ir kļuvis vēl grūtāk.

Šī tehnoloģiskā ikdiena mani pārsteidza nesagatavotu - es vēl nebiju paspējis izstrādāt no sevis mērkaķi, bet mani aiz čupra jau velk nākamajā līmenī. Kad mana māte lūdz palīdzību, jo telefonā viņai kaut kas ir saspiedies, man sajūta, ka es pats esmu saspiedies starp divām realitātēm. Esmu cybermonkey - mērkaķis, kurš ir evolucionējis un digitalizējies, izlaižot starpposmu ar nosaukumu human. Iespējams, pēc miljoniem gadu antropologi raks no zemes laukā tikai šimpanzu kaulus un virtuālās realitātes briļļu fosīlijas, bet runas par to, ka ir bijis kāds cilvēcīgs evolūcijas starpposms, būs tikai mitoloģisks izdomājums.

Šobrīd valsts tiek vadīta apenēs. Šobrīd mēs varam būt cilvēkos, pat neizejot no mājas. Mārketologi cenšas to pasniegt kā tehnoloģisko sasniegumu, taču, no sociālā aspekta, tā ir katastrofa - mums nācās diezgan ātri saprast tehnoloģijas, pirms vispār bijām sapratuši paši sevi. Dzīves sarežģījumi būs jārisina jebkurā gadījumā, un, lai arī viedierīces tiešām daudz ko atvieglo, es nevaru ar telefona gaismu izspīdināt savas apziņas tumšākos kaktus. Man pašam tur ir jāiet un tā gaisma tur jāienes. Dažreiz man bail un nāk mīziens no tā, ko tur ieraugu. Taču, labāk es ar slapjām biksēm eju sevī, nekā velku virtuālās realitātes brilles un čurāju pudelē.

00000117

Wed, 24 Nov 2021 20:27:00 +0000

Bezekspektāciju pārgājieni

Apturu auto un maucu mežā. Dažreiz tā ir pļava vai kāda nepazīstama pilsēta. Vienkārši eju, kur mani velk, nefantazējot par to, kā te būs, un ko es no gājiena sagaidu. Jo lielākas ekspektācijas, jo lielāka vilšanās. Iespējams tāpēc savos pārgājienos vēl nekad neesmu vīlies.

00000116

Tue, 23 Nov 2021 20:47:00 +0000

TĀ DIENA PIENĀCA

Kad kolēģiem pirms pusgada teicu, ka vēlos pāriet uz savu ikonisko NOKIA 3310, viņi man atbildēja, ka tas nebūtu vēlams, jo projekta dēļ, kas mums kopīgi bija jānoved līdz galam, man vajadzēja būt sasniedzamam Whatsapā vai meilos. "Klientam ir svarīgi, lai esi sasniedzams visos kanālos", aptuveni tāds bija teksts.

Vakar nodevām projektu. Mana pēdējā nabas saite ar reklāmas pasauli mūsu vecajā sadarbības formātā beidzot tika sarauta. Piebraucu pie mājas. Kad kāpu ārā no mašīnas, man no kabatas izkrita iPhone. To sapratu tikai tad, kad bija iestājusies nākamā diena. Visi mani centieni ar purngalu spārdīt stāvlaukuma sniegu cieta fiasko - mobilais telefons bija nozudis uz neatgriešanos.

Apsēdos pie galda, paņēmu flomāsteru un sāku zīmēt plakātus. Pils ielas stāvlaukumā pazudis iPhone. Atradēju lūdzu zvanīt uz tādu un tādu numuru. Pēc stundas uz galda mētājās aptuveni 10 A4 lapas ar uzzīmētām telefona kontūrām un tekstiem, kas rakstīti rokrakstā. Zīmējot 11-o plakātu, es pēkšņi ieraudzīju pēc kā tas izskatās no malas. Kā tāds bērns, kurš gatavojas skolas Mārtiņdienas tirdziņam, es biju kaut ko sazīmējis, izmisīgi cenšoties atgūt savas vecās pasaules atribūtu. Priekš kam man tas, ja visu šo laiku tik ļoti gribēju beidzot atslēgties no nemitīgajiem kairinājumiem telefonā?

Sametu papīrus krāsns iekura kaudzē un ieštepselēju rozetē savu NOKIA 3310. Pirmajās dienās pamanīju, cik īstenībā spēcīgs ir ieradums vilkt laukā telefonu brīžos, kad paliek garlaicīgi - mājās, benzīntankā, uz ielas un stāvot rindā. Kad kārtējo reizi attapos, saprotot, ka vienīgais, ko varu skrollēt uz leju, ir saņemto un izejošo zvanu saraksts, es ieliku telefonu kabatā, lai turpinātu būt klātesošs fiziskajā realitātē.

Visai drīz uzradās pirmie izaicinājumi - bez Smart ID un Mobile scan aplikācijām es vairs nevarēju tikt ne savā internetbankā, ne apmaksāt rēķinus. Zvanīju uz abām savām bankām, un viņi man piedāvāja kodu kalkulatorus, bet piebilda, ka tie arī vairs nebūs uz palikšanu, un ar laiku bankas no tiem atteiksies. Sapratu, ka šis man ir kļuvis par apgrūtinājumu, un man tomēr nāksies atnullēties par vienu līmeni atpakaļ.

Aizņēmos no radiem nodriskātu smartfonu, aizgāju uz sava mobilā operatora klientu apkalpošanas centru un atslēdzu savam tarifam datus. Kāds ir sausais atlikums? Bez datiem telefonā joprojām jūtos kā lietojot veco Nokiju, bet vajadzības brīdī vienmēr to varu pieslēgt pie wi-fi un izdarīt visas nepieciešamās darbības. Savā automašīnā vairs neklausos Spotify, jau otro mēnesi braucu pilnīgā klusumā. Tā kā manā telefonā nav datu, nestrādā arī Waze. Kad 4 dienas biju Rīgā, lai adresātiem izvadātu Grāmatu par nonullēšanos, katru vakaru studēju Google maps, mācoties ceļu no galvas. Nākamajā dienā, braucot izstudēto maršrutu, beizot jutu īstu saķeri ar ceļu, ar šo realitāti. Es gadiem biju veidojis attiecības ar ceļu caur starpniekiem (Waze), tagad es un ceļš esam viens.