00000118
Eu, es vēl nepaspēju kļūt par cilvēku.
Noskatījos Marka Cukenberga prezentāciju par Metaverse - virtuālo vidi, kas būšot lieliska alternatīva esošajai realitātei. Nu ko, draugi mīļie, pēc pāris gadiem mēs saviem bērniem varēsim teikt:
- Cik var dzīvoties pa to Metaversu, labāk būtu sēdējis telefonā.
Tehnoloģiskais progress straujiem soļiem skrien uz priekšu, un robežas par to, kas ir kas kļūst arvien neskaidrākas. Transhumānisti runā, ka ar laiku tiks ieviesta jauna cilvēka definīcija, bet pag, es vēl veco neesmu apguvis.
Indijas koloniālisti savās atmiņās rakstīja par mērkaķu uzaudzinātiem bērniem, kas bija sastopami džungļos. Šie maugļi tikai ārēji atgādināja cilvēkus, bet, pa visiem citiem punktiem, izturējās kā dzīvnieki. Piedzimt par cilvēku vēl nonozīmē par tādu kļūt, jo tas prasa daudz. Saprast, kā atsevišķās situācijās nebūt mērkaķim, nekasīt kājstarpi publiskā vietā, nemeklēt blusas citos, kā funkcionēt sociāli akceptētos standartos, realizēt sevi un vēl gūt piepildījumu - tas ir darbs visai dzīvei. Klāt ir nākušas tehnoloģijas, kas ir uzlikušas mums jaunus sarežģītības līmeņus, jo arī virtuālā vide pieprasa no mums zināmu uzvedības ētiku. Pirms kāda laika klients man norādīja, ka "būtu tikai cilvēcīgi, ja es būtu padevis ziņu Whatsapā." Es viņam atbildēju, ka "būtu tikai cilvēcīgi satikties un izrunāt aci pret aci". Šajā gadījumā mums abiem ir taisnība par to, kas skaitās cilvēcīgi, tikai mēs katrs atrodamies savā evolūcijas ciklā. Viņs ir gājis līdzi laikam, bet es tam pretojos.
Kad vēroju pasauli no malas, es vairs nevaru atšķirt, kur beidzas telefons, un sākas cilvēks. Biju privātā pasākumā, kur viens no maniem draugiem visu vakaru bija uzvilkts un ne savā ādā. Pēc pāris stundām sieva viņam atveda telefonu, ko viņš bija atstājis mašīnā. Notika brīnums - viņš pēkšņi kļuva cilvēks. Tehnoloģija ir pietiekami ilgi nākusi mums pretī, cenšoties būt cilvēcīgāka, bet, man ir sajūta, ka cilvēks šobrīd pats labprāt kļūtu par tehnoloģiju, jo atrast daudzmaz veselīgu balansu ir kļuvis pārāk mokoši.
Šī tehnoloģiskā ikdiena mani pārsteidza nesagatavotu - es vēl nebiju paspējis izstrādāt no sevis mērkaķi, bet mani aiz čupra jau velk nākamajā līmenī. Kad mana māte lūdz palīdzību, jo telefonā viņai kaut kas ir saspiedies, man sajūta, ka es pats esmu saspiedies starp divām realitātēm. Esmu cybermonkey - mērkaķis, kurš ir evolucionējis un digitalizējies, izlaižot starpposmu ar nosaukumu human. Iespējams, pēc miljoniem gadu antropologi raks no zemes laukā tikai šimpanzu kaulus un virtuālās realitātes briļļu fosīlijas, bet runas par to, ka ir bijis kāds cilvēcīgs evolūcijas starpposms, būs tikai mitoloģisks izdomājums.
Šobrīd valsts tiek vadīta apenēs. Šobrīd mēs varam būt cilvēkos, pat neizejot no mājas. Mārketologi cenšas to pasniegt kā tehnoloģisko sasniegumu, taču, no sociālā aspekta, tā ir katastrofa - mums nācās diezgan ātri saprast tehnoloģijas, pirms vispār bijām sapratuši paši sevi. Dzīves sarežģījumi būs jārisina jebkurā gadījumā, un, lai arī viedierīces tiešām daudz ko atvieglo, es nevaru ar telefona gaismu izspīdināt savas apziņas tumšākos kaktus. Man pašam tur ir jāiet un tā gaisma tur jāienes. Dažreiz man bail un nāk mīziens no tā, ko tur ieraugu. Taču, labāk es ar slapjām biksēm eju sevī, nekā velku virtuālās realitātes brilles un čurāju pudelē.